Vēl pirms dažiem mēnešiem es pat nezināju, kas ir tiešsaistes kazino. Mana ikdiena ritēja pa ierastajām sliedēm – universitātes lekcijas, nepilna laika darbs kafejnīcā un vakari ar draugiem pie datorspēlēm. Nekad nebiju domājis par azartu, jo man vienmēr likās, ka tā ir tāda lieta, kur tu tikai zaudē naudu un beigās paliec tukšām kabatām. Bet dzīve māk pārsteigt. Kādu pavisam parastu otrdienas vakaru, sēžot pie klēpjdatora un garlaikojoties, es ieraudzīju reklāmu par Vavada. Toreiz pat nepievērsu īpašu uzmanību. Aizvēru to un aizmirsu. Bet kaut kas tajā reklāmā tomēr iesēdās zemapziņā. Varbūt tie spilgtie sarkanie toņi, varbūt solījums par vieglu laimestu. Nezinu.
Pēc nedēļas, kad biju izgāzis eksāmenu un garastāvoklis bija uz nulli, es atkal ieraudzīju to pašu reklāmu. Šoreiz nospiedu. Domāju – kāpēc gan ne? Vienalga, nekas labs nenotiek. Atvēru mājaslapu, reģistrējos, iemaksāju nieka desmit eiro. Tas bija viss, ko varēju atļauties. Sākumā spēlēju tos vienkāršākos spēļu automātus – augļus, septiņniekus, tādas lietas. Zaķītis Java, protams. Pirmās piecas minūtes – neviens laimests. Sāku domāt, ka esmu bijis stulbs, ka izmetu naudu vējā. Bet tad pēkšņi – trīs ķirbji pēc kārtas, un mazais konta atlikums uzlēca no 8 eiro uz 35. Es vienkārši sēdēju kā sastindzis. Tas bija tik negaidīti! Uzreiz gribējās turpināt, bet es pavilku sevi atpakaļ. Nolēmu, ka šodien pietiek. Izņēmu 20 eiro, atstājot 15 spēlēšanai.
Tā sākās mans stāsts ar vavda. Jā, sākumā tā bija tikai izklaide. Spēlēju reizi nedēļā, kad gribēju atpūsties no studijām. Nekad neliku lielas summas, tikai tos pašus desmit līdz divdesmit eiro. Un zini kas? Es sāku laimēt. Nevis milzu džekpotus, bet pietiekami, lai mani iepriecinātu. Vienreiz uzgāju uz spēles ar dinozauru motīvu un no trīsdesmit centiem uztaisīju divdesmit eiro. Vienkārši sēdēju virtuvē, dzēru tēju un skatījos, kā ekrānā griežas ritenis. Tas bija kā mazs adrenalīna sprādziens. Man nebija vajadzīgi lieli laimesti, lai justos labi. Pat tie nieka pieci eiro sagādāja prieku.
Bet pats galvenais – es iemācījos kontrolēt sevi. Nekad neesmu ticis šajā lietā pārāk dziļi. Vienmēr atcerējos, ka tā ir tikai spēle, nevis veids, kā nopelnīt. Man ir draugs, kurš zaudēja lielu naudu, tāpēc es biju piesardzīgs. Vavada man palīdzēja izvairīties no stresa. Piemēram, pēc smagas dienas es varēju uzspēlēt pāris minūtes, aizmirst par problēmām un atgriezties reālajā dzīvē ar smaidu. Protams, ne vienmēr sanāca laimēt, bet tie zaudējumi bija tik mazi, ka tie nesāpēja. Es uztvēru to kā maksu par izklaidi.
Reiz bija tāda situācija, ka es sastrīdējos ar vecākiem par mācībām. Pārnācu mājās dusmīgs, un man vajadzēja kaut ko, lai novērstu domas. Atvēru vavda un nospēlēju desmit minūtes. Uzvarēju piecpadsmit eiro. Tas acumirklī pacēla garastāvokli. Es pat pasmējos pats par sevi – kā tik sīkums var ietekmēt dienu. Bet tā ir taisnība. Dažreiz mazas uzvaras dzīvē nozīmē daudz.
Esmu iemācījies arī vienu lietu – nekad nespēlēt, kad esmu noguris vai emocionāli satraukts. Tas ir galvenais noteikums, ko ievēroju. Vavada piedāvā dažādus veidus, kā ierobežot sevi - limits uz laiku, limits uz naudu. Es tos izmantoju un iesaku arī citiem. Šī spēle ir jāuztver kā piedzīvojums, nevis darbs. Ja tu sāc domāt ""Man vajag atgūt zaudēto"", tad esi uz sliktā ceļa. Es nekad neesmu tam ļāvies.
Ir pagājuši četri mēneši. Šajā laikā es esmu ielicis apmēram 80 eiro, bet izņēmis ap 120. Nav nekādi milzu ienākumi, bet tas ir jauki, ka esmu plusā. Protams, galvenais ir prieks. Katru reizi, kad es rotēju tos riteņus, es jūtu, ka dzīve ir pilna ar pārsteigumiem. Daži no tiem ir patīkami. Un, ja kāds man jautā, vai es iesaku spēlēt, es saku – jā, bet tikai tad, ja tu saproti robežas. Tas ir kā ar saldējumu – garšīgi, bet neēd visu kasti.
Vavada man ir kļuvusi par tādu kā mazu bēgšanu no ikdienas. Nevis bīstamu, bet veselīgu. Es zinu, ka daudzi cilvēki baidās no azartspēlēm, un viņiem ir taisnība. Bet es esmu pierādījums tam, ka var spēlēt atbildīgi. Nav vajadzības mesties ar galvu. Pietiek baudīt procesu. Un reizēm pat nopelnīt mazu naudu kafijai.
Vakardien atkal uzspēlēju. Iemaksāju desmit eiro, uzgriezu kārtiņu – un uzreiz saņēmu divdesmit. Izņēmu tos un nopirku draugam dzimšanas dienas dāvanu. Viņš pat nenojauta, ka tā nauda nāk no mana mazā laimes sprādziena. Bet es smaidīju, domājot par to. Dzīve ir forša lieta. Dažreiz vajag tikai mazu impulsu, lai tā kļūtu vēl foršāka. Un vavda man reizēm dod šo impulsu. Ne vienmēr, bet pietiekami bieži, lai es justos laimīgs.
Esmu pārliecināts, ka šis hobijs man paliks vēl ilgi. Bet vienmēr ar domu, ka galvenais ir kontrole. Ja jūti, ka sāc zaudēt galvu – apstājies. Un atceries, ka tā ir tikai spēle. Man tā ir. Un, kamēr es redzu smaidu spogulī pēc katras sesijas, viss ir kārtībā.